09.04.2011. LATVIJAS AVĪZE. KULTŪRA
Autors: VITA KRAUJA.

Saruna ar Latvijas Radošo savienību padomes (LRSP) priekšsēdētāju Ievu Struku

Šā gada marta sākumā teātra zinātniece, mākslas zinātņu doktore Ieva Struka LRSP priekšsēdētāja amatā nomainīja komponistu Uģi Prauliņu.

– Vai šajā amatā esat ar lielu pierunāšanu vai arī ar pašas vēlēšanos nokļuvusi?

Ieva Struka: – Man nekad nav bijusi vēlme pēc amatiem. Kad pirms vairākiem gadiem vaicāja, vai nevēlos būt jauno biedru izvirzīta Rakstnieku savienības priekšsēdētāja kandidāte, reaģēju principā neadekvāti, bet sev raksturīgi – apsmējos. Tas likās pilnīgi nereāli. Kas gan esmu es, lai pretendētu uz posteni, kurā bijis gan Gunārs Priede, gan Jānis Peters. Nu nāk piedāvājums objektīvi augstākam postenim, un es tam piekrītu.

– Un tagad esat padomes priekšsēdētāja organizācijā, kas daudziem saistās ar tās rīkoto slaveno plēnumu 1988. gadā un Mavrika Vulfsona pirmoreiz skaļi nosauktajiem Molotova–Ribentropa pakta slepenajiem protokoliem.

– Jā, bet tikpat daudziem toreizējā plēnuma idejas, atmoda un brīvas Latvijas ideja vairs ne ar ko nesaistās. Uz ielas vaicāti 16. martā, 25. martā un vēl daudzos citos datumos, daudzi atbild, ka viņiem nav nekāda priekšstata un zināšanu, ko šajās dienās atceras. Reālā situācija ir vēl daudz drūmāka. Arī tas varbūt ir viens no iemesliem, kāpēc piekritu šim amatam. Jo visvieglāk ir paiet malā un nedarīt neko.

– Kas veidojis jūsu attieksmi pret dzīvi un pilsonisko pārliecību?

– Tā veidojusies, pirmkārt, pateicoties manai mammai. Viņa bija inženiere ar pastiprinātu interesi par literatūru, teātri, latviešu kultūru. Otrkārt, atmoda, tāpat kā daudziem manas paaudzes cilvēkiem, pienāca visjūtīgākajā brīdī – 15 – 16 gadu vecumā. Piedzīvoju ko tādu, ko nevar aizmirst. Emocionālo satricinājumu Mežaparkā un pirmo lielo konfliktu ar mammu, kura man, sešpadsmit gadu skuķim, neļāva braukt no Cēsīm uz Rīgu būt uz barikādēm. Viss tieši tolaik par Latvijas vēsturi uzzinātais veidoja manu pasaules uzskatu, par kuru tagad esmu gatava stāvēt un krist. Mans tēvs, uzdodoties par sešpadsmitgadīgu, četrpadsmit gadu vecumā iestājās leģionā. Viņa tēvu, manu vectēvu, Latvijas armijas virsnieku, nošāva 1940. gadā.

– Radošo savienību darbā jūs pirmoreiz iesaistījāties 2009. gadā, kad rīkoja plēnumu divdesmit gadus pēc slavenā plēnuma ar Mavrika Vulfsona runu.

– Jā, pieteicos palīdzēt organizatoriski. Tā bija ļoti laba skola un arī liela mācība. Jo diezgan daudzas manas ilūzijas sabruka. Man likās: radoši cilvēki varētu saprasties un runāt vienā valodā, bet izrādījās, tā nebūt nav, jo pieredzes un uztveres līmeņi ir ļoti dažādi. Ir mākslinieki, kas principā neieslēdz televizoru un nelasa avīzes, viņi dzīvo savu radošo notikumu pasaulē un pat nezina, kas notiek Latvijā. Un, kad tu viņu vienā dienā izrauj no šīs "čaulas" laukā, saproti, ka cilvēks ir aizkavējies citā laikā un telpā. Viņš neredz, cik bīstama un nopietna šobrīd ir situācija valstī. Un otrādi: ir virkne jaunu, radošu cilvēku, kuriem Latvija vairs nav būtiska ne kā nacionāla valsts, ne tāda, kurā vienīgajā var pastāvēt un attīstīties latviešu valoda un kultūra. Viņi runā tikai par Eiropas identitāti, par to, kā īstenot sevi globalizācijas apstākļos un iekarot pasaules skatuves. Līdz ar to radošo cilvēku vide ir ļoti neviendabīga. Tas man zināmā mērā bija pārsteigums.

– Jūs bijāt arī "otrais cilvēks" tā dēvētās klusēšanas akcijas rīkošanā 2009. gada 18. novembrī, kuru dīvainā kārtā apklusināja arī ar argumentiem par jau izpirktām biļetēm.

– Latvijas neatkarības diena un vēl citi valstij nozīmīgi datumi ir tie svētki, kuros politiķi patiešām patērē kultūru. Tobrīd bija pats krīzes sākums, kultūrai dramatiski nogriež naudu, taču 18. novembrī paredzēta balle Rīgas pilī ar pieņemšanu, orķestriem. Likās – vai kaut kas nav greizi? Bet, kad Valsts prezidents paziņoja (nevaru gan apgalvot, ka iecerētās akcijas dēļ): skaļu, svinīgu un dārgu svētku nebūs, – bija pamats atsaukt arī akciju. Tas notikums man lika aizdomāties arī par brīvības cenu. Jo bija, kas principā atbalstīja akciju kā spēcīgu ieroci, tomēr iebilda – par piedalīšanos koncertā apsolīts simts latu, tie ir no svara, jo jādod bērnam ēst… Ja tev jāaizstāv sava valsts, latviešu kultūra, kolēģi… Izrādās, cena ir ļoti zema. Pieķēru sevi pie domas – kādai jābūt tai cenai, lai es kļūtu par streiklauzi?

– Radošu cilvēku prātus ir grūtāk locīt nekā politiķu…

– Tā ir. Bet – mēs visi esam "vienā laivā". Visvieglāk "sašķaidīt" tautu, to sašķeļot starp radošiem cilvēkiem, zemniekiem, ārstiem, pensionāriem, jaunajām ģimenēm un vēl nez pēc kādām pazīmēm. Apstrādāt katru grupu atsevišķi un tad valdīt. Nē, es neesmu ar mieru! Mūsu valstī visus šos divdesmit gadus trūcis savas ideoloģijas. Varbūt tāpēc, ka baidāmies šo padomju gados degradēto vārdu pat izrunāt. Bet ideoloģija dod valstij virzību un atbild uz jautājumu – kāpēc valstij jābūt tieši šādai un ne citādai? Ideoloģijas jēdziens ir neizmantots, tā ir garām palaista iespēja un iemesls, kāpēc esam nonākuši tik kritiskā situācijā. Kultūra ir vienīgā, kas mums ļauj būt latviešiem.

– Un varbūt nemaz aiz kalniem nav laiks, kad arī Latvija atvērs savu darba tirgu, kurā, visticamāk, no Austrumiem ieplūdīs visdažādāko rasu pārstāvji. Tad kā vārdā jaunam cilvēkam atteikties no labklājīgākas dzīves un palikt šeit?

– Ja domā tikai par naudu, tad Latvija nav tā labākā vieta pasaulē. Var jautāt – vai, redzot šādu perspektīvu, vērts vispār nodarboties ar kultūrpolitiku? Jo mēs patiešām globālos procesus varam tikai kaut mazliet aizkavēt, nevis novērst. Taču varam nodrošināt, ka vismaz mūsu bērnu un mazbērnu paaudzei ir sava valoda un teritorija, kur dzīvot. Zinu vecākus cilvēkus, kuri teikuši, ka patriotismu ieaudzināt nevar. Tomēr es, kuras bērnība pagājusi padomju skolā un kas tika mācīta "mīlēt Ļeņinu", domāju, ka ļoti agrīnā vecumā var mācīt mīlēt dzimteni. Un tas vispirms atkarīgs no skolotājiem un skolas.

Patlaban vecajās Eiropas valstīs kultūra ir valis, kas atšķir vienu zemi no otras. Bet man nav ilūziju, ka, nostājoties ar karogu – vienosimies latviešu kultūras un valodas labad! – būs milzu atsaucība. Jo iespēja izveidot eiropeisku, saviem cilvēkiem visādās nozīmēs draudzīgu valsti ir izniekota. Bet tas netraucē dienu no dienas atgādināt politiķiem, ka kultūra, valoda, tradīcijas, Latvijas lauki ir tas, kādēļ šai valstij ir vērts pastāvēt.

– Vai ir vēl kaut kas, kā dēļ vērts apvienot dažādu jomu māksliniekus?

– Radošo savienību padome kopā ar katru radošo organizāciju var attīstīties mākslinieku arodbiedrības virzienā un palīdzēt vecākās paaudzes sociāli neaizsargātākiem māksliniekiem, motivējot iesaistīties jaunos. Ar štata vietām saistītie mākslinieki, kaut arī relatīvi, tomēr ir sociāli pasargāti. Bet brīvmākslinieki – rakstnieki, komponisti, gleznotāji – ir absolūti sociāli neaizsargāti. Ikviens var pateikt – kas traucē 15% honorāra iemaksāt sociālajā fondā? Bet neviens neaizdomājas, ka mākslinieka honorāri Latvijā ir bezgala niecīgi. Honorārs kvalitatīvai, bet plaši nepieprasītai literatūrai ir 300 – 500 latu. Un tas – par divu trīs gadu darbu! Īstenībā mākslinieks var tikai vilkt savu kailo dzīvību no viena darba un honorāra līdz nākamajam.

Tāpēc es ticu, ka izdosies atjaunot pirms astoņiem gadiem Radošo savienību padomes izstrādāto likumprojektu par mākslinieka statusu. Par toreiz paveikto gribas uzteikt divus cilvēkus – Ilonu Breģi un Rutu Čaupovu. Varētu panākt vismaz, lai, pensijai pienākot, radošie cilvēki saņemtu kaut valsts minimālo pensiju. Patlaban, piemēram, Ingai Ābelei pensionēšanās vecumā būtu tikai 45 latu pabalsts.

Ļoti sāpīgs ir mūža stipendiju jautājums izcilām kultūras personībām, kuras tiek izmaksātas no LKKF iedalītās naudas. Aiz svītras ir daudzi mākslinieki, kuriem tās pienāktos. Tāpēc man ir ideja atvērt mūža stipendiātu sarakstu un pievienot vēl izcilu mākslinieku vārdus ziedojumiem. Šis saraksts būtu pieejams kā ikvienam cilvēkam, tā juridiskai personai. Un, ja kāds, piemēram, pirms Jāņiem allaž skatās "Limuzīnu Jāņu nakts krāsā" un Ulda Dumpja devums mākslā viņam šķiet nozīmīgs, ir iespēja ziedot mākslinieka mūža stipendijai.

Svarīga man šķiet ideja par neatkarīga kultūras nedēļas laikraksta atjaunošanu ar tādu svaru sabiedrībā, kāds savā laikā piemita "Literatūrai un Mākslai". Ja izdosies vienoties ar Kultūras ministriju par konkursu laikrakstam, tad Radošo savienību padome startēs tieši ar šādu nosaukumu. Lielo avīžu kultūras pielikumos neizbēgami pārsvarā ir lakoniskas ziņas, recenzijas un intervijas, par kultūrpolitiku kaut cik runā vienīgi "Latvijas Avīze", bet radošajiem vajadzīga sava tribīne.

– Var iebilst – visām jūsu minētajām idejām vajag naudu, bet valstī tās ir tik, cik ir.

– Mans vienīgais pārmetums valstij ir nespēja organizēt ražošanu un redzēt attīstības perspektīvas. Kamēr valstī ir krīze, es būtu gatava jebkurā laikā dzirdēt – tavi pakalpojumi nav vajadzīgi! – un iet fabrikā skrūvēt telefonus. Bet parādiet man rūpnīcu, uz kuru es šodien varētu aiziet? Un nav jau runa tikai par naudu. Māksliniekiem, piemēram, ļoti būtiskas ir darbnīcas. Visi zinām, cik maksā telpas Rīgā. Kāpēc Rīgas dome nevarētu atcelt vai vismaz samazināt Mākslinieku savienības biedriem īpašuma nodokli par viņu darbnīcām?

***

Uzziņa

Latvijas Radošo savienību padome

Lielākā nevalstiskā organizācija Latvijā, kas apvieno vienpadsmit radošās savienības un kopskaitā vairāk nekā 3000 individuālo biedru.

Tās mērķis ir radošo cilvēku profesionālo, sociālo un ekonomisko tiesību aizstāvība.

***

Vizītkarte

Ieva Struka

Dzimusi 1974. gadā.

Teātra mākslas zinātņu doktore.

Bijusi Valmieras drāmas teātra literārās daļas vadītāja.

Grāmatu "Runcis. Pēteris Pētersons", "Sarunas ar Māru Ķimeli", "Latvijas Nacionālais teātris. Aiz priekškara" autore.

Pašlaik – Nacionālā teātra direktora palīdze repertuāra jautājumos.